Tabu tēmas
Man liekas, ka situācijās, kurās, sarunājoties vai kā savādāk, tiek aizskarta kāda tabu tēma, pēkšņi gaiss sabiezē un caur to plūst kaut kas līdzīgs elektrībai, kuru visi jūt, bet cenšas ignorēt. Vienlaikus klātesošajos rodas neveiklība un apjukums, kas nepāriet pat tad, kad aizliegtā tēma jau aiz muguras un saruna beigta. Un vienmēr jau ir lietas, par kurām nerunā. Tikai nez kāpēc mani nepamet sajūta, ka te, Latvijā, to brīžu, kad telpu pārņem tā dīvainā enerģija ir daudz vairāk.
Un nav tā, ka nebiju to manījis jau agrāk. Tikai senāk to norakstīju uz savu nedrošību un savām neatrisinātajām problēmām. Bet noteikti daudzi ir pamanījuši, ka bieži tā tēma, kas bija tabu tev vienam, pēc kāda laika parādās aizliegto tēmu sarakstā arī citiem. Netradicionālas seksuālās orientācijas gadījumā ļoti bieži ir tā, ka sākotnēji tēmas par, piemēram, attiecībām ir sava veida tabu tev pašam līdz brīdim, kad iznāc no skapja. Tad agri vai vēlu daudzas tēmas zaudē savu tabu statusu, bet apkārtesošajiem tās iegūst tādu pašu aizliegtās tēmas statusu, vismaz attiecībā uz tevi. Atzīstos, ka daudzās situācijās vairākas tēmas ir tabu arī man. Bet laikam jau, pats sev nemanot, es esmu ticis vaļā no daudziem tabu, vienkārši nomainot vidi. Bet tieši tāpēc būt Latvijā ir tik dīvaini.
Nesen sanāca satikties ar vairākiem bijušajiem klasesbiedriem. Ja es tiktos ar saviem ārzemju draugiem, kurus nebūtu kādu laiku redzējis, sarunā diez gan ātri man nāktos pieminēt manu draugu, kaut vai atbildot uz vienkāršu jautājumu: “How’s your boyfriend doing?”. Un bez nekādas elektrības gaisā vai neveiklības sajūtas. Jā, sākumā es biju tas, kas jutās neveikli, bet nu jau esmu apradis ar domu, ka homoseksualitāte nav tabu. Tikai, esot Latvijā, nākas pierast “atpakaļ” pie tā, ka ir dažas dzīves daļas, kuras sarunās vienkārši jāizlaiž.
Nav jau tā, ka visiem pēkšņi būtu zudusi interese par to, kas notiek citu dzīvēs. Vienkārši ir tā, ka neviens negrib pārkāpt tradicionālās robežas. Un tā, it kā nemanot, no ikdienišķām sarunām ar netradicionāli orientētiem cilvēkiem pazūd jautājumi par attiecībām vai “otrajām pusītēm”. Tāda kā don’t ask, don’t tell (neprasi, nestāsti) politika. Vienīgais latviešiem bieži sanāk iekrist, nepadomājot, ka daudzi ikdienišķi, ar attiecībām nesaistīti jautājumi var pēkšņi bīstami tuvu pietuvoties tam draudīgajam tabu.
Pie pirmā liktenīgā jautājuma, apmulsu es, jo biju jau pamanījis, ka mans prombūtnes laikā tabu tēmas nekur nav pazudušas. Ir lietas, kuras man nejautā. Tāpēc uz jautājumu, kādēļ biju tik aizņemts pagājušajā nedēļas nogalē, neveikli atbildēju, ka man bija “daudz kas” ieplānots. Citi, par laimi vai nelaimi, manu neveiklo izskaidrošanos nesaprata un vēl pajokoja, ka “daudz kas ieplānots” mēdz būt vislabākais aizbildinājums itin visam.
Bet, kad nācās sastapties ar vēl vienu jautājumu, uz kuru atbildot man nāktos pieminēt manu draugu, nospriedu, ka varbūt es pats to tēmu esmu padarījis par aizliegtu. Un pat ja tēma joprojām ir pieskaitāma pie aizliegtajām, varbūt ir vērts tās lietas censties kustināt? Nu, vismaz es uzzināju, ka atbilde, kurā tiek pieminēts mans draugs, ir tik pat ļoti tabu, cik sarunas (manā klātbūtnē) par homoseksualitāti vai seksu. Gaiss sabiezē, klātesošie apmulst un saruna turpinās it kā nekas nebūtu noticis, tikai nedaudz citā gultnē, ignorējot vai maksimāli apejot tabu. Teikums, kurā tika pieminēts mans draugs pazūd, it kā vārdiem, kurus es izrunāju, man nebūtu izdevies piešķirt skaņu.
Varbūt neviens nesaprot to, cik muļķīgi viss izskatās no malas. Tāpēc atkal gribu pieminēt dubultstandartus – viena veida attieksmi pret normālajiem un tiem, kas pēc kāda domām tajā kategorijā neietilpst. Vienlaikus tas ir kā vēl viens pierādījums, ka prasība ‘neuzmākties ar savu guļamistabu’ ir neadekvāta. Kaut vai tāpēc, ka tas cilvēks, ar kuru tiek veidotas attiecības, kļūst par daļu dzīves. Un prasot nepubliskot savu guļamistabu, īstenībā latvieši ietver uzstādījumu nerunāt par savām brīvdienām, vakariņām, svētkiem, priekiem, bēdām, ceļojumiem, piedzīvojumiem, ikdienu, nākotnes plāniem un vēl daudz ko citu.
Bet galvenais, ko gribu teikt, ir tas, ka daudzās citās valstīs seksualitāte nav tabu. Un runājot nav jādomā, kā apiet aizliegtos tematus. Nav neveiklības vai apjukuma. Cilvēkiem, kuri ir homoseksuālās attiecībās, nav īpaši tabu. Un cerams, ka nepaies ne divdesmit gadi, kad tā būs arī Latvijā 
Independent.
Es par sevi un savu dzīvi ar cilvēkiem (izņemto draugu) nekad neesmu runājis, tāpēc mani šis jautājums pārāk neskar. Man nepatīk ne stāstīt, ko es esmu darījis vai kā dzīvoju, ne klausīties, kā citi to stāsta. Mani tas nekad nav interesējis. Man vislabāk patīk kopīgi baudīt klusumu. Bet tā kā vairums cilvēku to nespēj un neprot, tad arī iztieku bez īpašas kontaktēšanās ar viņiem.
Besī ārā, ka vispār ir tādas tabu tēmas. Lepojos, ka man tādu nav.
Sarunu biedrus iedalu divās kategorijās, vieni, ar kuriem tabu tēmas nepastāv, jo ir informēti par manu dzīvi, ar otriem ir tā, ka pat jāizdomā kaut kādas situācijas un lietas, kuras nemaz nav. Ar tiem otrajiem gan cenšos aci pret aci nekontaktēt, jo gala rezultātā jaunā atklāsme viņiem būs “jauna bauma”, bet man tas var mainīt dzīvi un kā jau saprotat, ne uz labāko pusi. Bet piekrītu N., tas ir tiešām stulbi. Sēžu savā valstī, savās sienās, bet dzīvoju dubultu dzīvi. Reizēm aizdomājos, ka dzīve svešā zemē būtu vienkāršāka…
@melne
Jaa, ja jaabaidaas par jaunu baumu dzimshanu, ir veel gruutaak. Un tabu teemas ir stulbas. Bet laikam jau ir taa, ka pasham vajag taas lauzt
Zini, laikam jau šajā visā lomu spēlē arī vecums, piekrītu, ka ap +-20 gadiem gribās ieviest dzīvē “vairāk skaidrības” un ir ilūzija, ka daudz kas mainīsies līdz ar to uz labo pusi. Un tā noteikti arī ir. Bet! Bet pirms mesties jūrā par ledlauzi, tomēr jāapzina riski, ar kādiem pēcāk, iespējams, būs jācīnās un vai tas būs tā vērts. Jo faktiski dzīvē jau visu nosaka vide…sabiedrība, kurā mēs dzīvojam.
Es “skaidriibu” saaku ieviest labu laiku pirms man bija 20. Un manaa gadiijumaa bija taa, ka praktiski neviens no tiem riskiem, kurus biju iedomaajies, taa arii nepiepildiijaas. Ledus luuza negaidiiti viegli un taa vide ap mani aatri mainiijaas. It sevishkji Latvijaa vajag tos ledlauzhus, citaadi taas lietas nekad nemainiisies. Manaa draugu lokaa arii bija cilveeki, kas bija negatiivi noskanjoti pret homoseksualitaati, bet tikko vinji uzzinaaja, ka esmu gejs, taas domas LOTI aatri mainiijaas. Nopietni, nepazaudeeju nevienu draugu. Un nevienu ienaidnieku arii neieguvu. Pie tam, draugu aizmugure, man pat nezinot, man ir bijusi tik speeciiga, ka esmu patieshaam paarsteigts par to, kas tik nav noticis aiz manas muguras
Es te vairāk par darba vidi domāju, man kolektīvs tāds konservatīvs padevies, kaut gan ir daži kolēģi, kuri zin un neko:)