Rasisms?
Vakardien soļoju cauri parkam un man pretim nāca trīs melnādaini vīrieši. Tikko biju pagājis garām kādai jaunai sievietei, un, kaut kā pilnīgi nedomājot, sekundi vēlāk, es atskatījos, lai redzētu, vai viņa tiem vīriešiem paiet garām tik pat veiksmīgi kā es. Viss kārtībā, tikai nākamā doma, kas man iešaujas prātā, vaicā, vai tagad man sevi jāuzskata par rasistu. Vai es būtu atskatījies, ja tie vīrieši būtu baltādaini?
Es domādams soļoju tālāk un pēc brīža pretim nāca vēl viens melnādains vīrietis. Šoreiz neatskatījos, bet nevis tāpēc, lai labotu savu iepriekšējo „kļūdu”, bet gan tāpēc, ka zināju, ka iepriekš es neatskatījos ādas krāsas dēļ.
Bet laikam jau jāatzīst, ka vērtēju cilvēkus pēc izskata. Kaut vai kategorijās bīstams vai nē. Nedomāju, ka vīrietis uzvalkā nevarētu kādu apzagt, izvarot vai pat nogalināt, un ne jau pēc uzvalka vērtēju cilvēkus. Vienkārši kombinācija trīs vīrieši, kuri diemžēl izskatījās piederīgi sabiedrības zemākajai šķirai, viena sieviete un tumšs parks, manī raisīja zināmu piesardzību. Būtu viņi baltādaini, bet tik pat aizdomīga paskata, es arī atskatītos. Kaut vai tāpēc, ka šajā pilsētas daļā „tādi tipi” tik bieži neieklīst. Varbūt tāpēc tiek uzskatīts, ka par drošību te nav jāuztraucas?
Tā es turpināju savu ceļu, pasmaidot par savām pārdomām un piesardzību, kas laikam jau ieaudzināta Latvijā. Laikam jau vados pēc diez gan laba teiciena: „It’s better to be safe than sorry.” Labāk būt drošam nekā to vēlāk nožēlot. Un laikam jau turpināšu vērtēt cilvēkus pēc izskata. Nezinu, cik tas ir labi vai slikti, bet, kaut gan izskats mēdz arī maldināt, bieži vien tas ļauj diezgan precīzi novērtēt nepazīstamus cilvēkus.