Čubināšanās.
Senāk tieši to mēs darījām nemitīgi – tik vien pa gultu dzīvojāmies. Apķērsušies, saķērušies, sakļāvušies. Apģērbti vai nē.
Tu saķertu manu roku un aizvilktu uz tuvāko dīvānu. Vai es tevi iestumtu guļamistabā. Vai viesistabā, ja tā pagadītos tuvāk. Un tā mēs čubinātos. Tikai minūtīti. Vai divas. Klausītos kaijās lidojam pār jumta logiem.
Parasti gan galu galā mēs aizmigām un tad cēlāmies trijos naktī, lai paēstu vakariņas un ietu gulēt. Sagaidītu brīdi, kad rītā noskan modinātājs, lai tikai to izslēgtu un saritinātos kopā ciešāk.
Tagad gan tevi ir aizstājusi spilvenu kaudze un smaga sega, kas, šķiet, mani ieskauj no visām pusēm. Bet ieradums tāds pats – saritināties un muļķīgi smaidīt. Laikam jau tā dara laimīgie un ar dzīvi apmierinātie.
tā dara tie, kas ir pašpietiekami.. un tas ir galvenais.. tad tu kļūsti gatavs kam vairāk šajā dzīvē…
u.