Kopā
Ja godīgi, tas ir tas, kā man pietrūkst visvairāk. Tas otrs cilvēks, ar kuru kopā saritināties gultā. It sevišķi pēc tām garajām darbadienām, kad vienīgais, ko varu izdarīt pārnākot mājās, ir ieslīgt dīvānā. Tad liekas, ka es varētu tā arī palikt sēžot. Un gaidīt, kad tu apsēdīsies blakus.
Vai arī – nakts vidū atnākot mājās, nav nekā labāka kā apķerties ap tavu silto ķermeni un sajust kā tu mierīgi elpo, zinot, ka es esmu tev blakus. Nav nekā labāka, ka aizmigt tev blakus.
Un ir dīvaini apzināties, ka mūs šķir tikai ap diviem tūkstošiem kilometru gaisa. Bišķin mazāk. Bet laikam jau ir labi, ka tā. Citādi mēs nenoturētu to distanci starp mums, kaut gan viss beidzies.
Pietrūkst būt kopā. Gatavot vakariņas, sēdēt kafejnīcā, doties vēlās pastaigās kopā. Bet nav tā pasaules gala sajūta, kas daudziem uznāk pēc šķiršanās. Ir tā sajūta, ka tas kopā vēl būs.
Laikam jau bez tevis. Un visdrīzāk nedaudz savādāk, bet būs. Uz labām lietām jāgaida. Tās nav jāmeklē, tās atnāk pašas. Tāpat kā atnāci tu. Lai būtu kopā. Ciemotos pie draugiem, dotos uz kino, runātu par sīkumiem, ietu pa ielu.. kopā.