Parkā.
Parkā. Guļot zālē un skatoties kā spīd saule. Uz ielas. Soļojot pa Raiņa bulvādi, dodoties satikt draugus. Iepērkoties. Stokmanā vai Rimi. Malkojot aliņu. Atslēdziņā vai NABAklab. Braucot vilcienā uz Jūrmalu. Jebkur, kur ienāk prāta. Tur es gribētu sadoties rokās, spēt noskūpstīt nebaidoties. Un zini, man šķiet, ka beidzot esmu izaudzis tik tālu, lai to spētu darīt. Arī Latvijā, nevis klīstot pa Londonas, Berlīnes vai kādas citas metropoles ielām. Un varbūt man viegli nākas to teikt tagad, kad esmu izšķīries. Hipotētiski runāt vienmēr vieglāk. Laiks rādīs. Bet šorīt man patiešām šķiet, ka pat Latvijā es varētu pārvarēt tās bailes un nostāties savam draugam tuvāk kā diviem puišiem Latvijā atļauts, sadoties rokās un varbūt pat noskūpstīt.
nebaidies, apkārtējo reakcija nemaz nebūs tāda kā Tu iedomājies, pamēģini.:) vismaz man vēl nekādas problēmas nav bijušas un varu justies brīvi
)
un ja tāda sajūta var rasties, pat rudens drūmumam nākot, tad tiešam nav par ko sūdzēties! skaisti…
@zxy
Noteikti pameeginaashu, kad buus iespeeja, besii aaraa, ka ielaas nevar redzeet viendzimuma paarus 
Oho, forshi, ka kaads arii Latvijas ielaas sadomaajis latvieshiem pasniegt vienliidziibas nodarbiibas
@subalterns
apsveicu ar nolaishanos un atgrieshanos! Prieks lasiit tavus jaunos bloga ierakstus.
jaa, mani kaut kaa taadas lietas kaa laikapstaakli, gadalaiki un meeness faazes neietekmee, lai cik stipri neliitu aiz loga, labs garstaavoklis un optimisms saglabaajas, tieshi taa – nav par ko suudzeeties!