Man tomēr ir sirds.

5

Es tā arī ne reizi nebiju tā patiešām raudājis pēc tam, kad izšķīrāmies. Dzīve vienkārši ritēja tālāk. Ar dažām korekcijām, protams. Daži draugi man teica, ka ir forši, ka es varot tā vienkārši apsēsties pie aliņa un par to parunāt, pie tam ikdienā nemaz nebūdams sašļucis, citi aplinkus centās pajautāt, vai man maz ir sirds un vai ko jūtu.

Un man negribējās domāt, ka sirds man nebūtu. Jā, ikdienā pārsvarā vados pēc prāta, bet tā sirds balss ir pietiekami spēcīga, lai nekur nepazustu. Lieka drāma un skaļas scēnas? Nav gluži mana lieta. Bet tas jau nenozīmē, ka neko nejūtu. Vai tomēr?

Tomēr dzivē ir tā iekārtots, ka agri vai vēlu atbilde atrodas ikvienam jautājumam. Es šodien biju aizķēries darbā. Noguris. Viens pats telpā. Visur citur viss tumšs. Un fonā radio sāk spēlēt Adam Lambert – Whataya want from me. Nepatīk man viņš, patiešām. Bet tā dziesma kārtīgi uzdeva pa iekšām.

Tā es sēdēju, cenšoties ātri pabeigt šodienas darbus, kamols, kas sakāpa kaklā nu pavisam man nepalīdzejā. "What do you want from me?" es nomurmināju.

Un tad samirka acu kaktiņi, drīz arī asaras sāka lēnām ritēt pār maniem vaigiem. Es pastumu visu darāmo malā, pagriezos pret logu un skatījos tumsā. What do you want from me? Viss ir beidzies. What do you want from me? Es nespēju dot tev vēl vienu iespēju. What do you want from me? Kādēļ tu turpini cerēt, ka viss būs pa vecam? What do you want from me? Tu tā arī neatvainojies.

Kad tu saprati, ko esi savārijis, kad raudāji un gulēji pie zemes, es nepagriezos un neaizgāju. Es apgūlos tev blakus. Apķēru tevi un neļāvu virtuves flīžu aukstumam salauzt tavu sirdi. What do you want from me?

Bet varbūt tu raudāji tikai par sevi, nevis par to, ko esi nodarījis. Es nezinu. What do you want from me? Tu tā arī nekad neatvainojies.

Piecas minūtes. Tik man vajadzēja, lai pierādītu, ka man tomēr ir sirds. Un, uhh, kā sāpēja. Bet tagad dzīve vienkārši rit tālāk. Šo, tāpat kā daudzas citas lietas laikam vienkārši jāatstāj laika ziņā. Tas spējot dziedēt visas brūces.