Karodziņš.

1

Es pirms kāda beidzot pievienojos trenniņzālei. Laikam jau tās labās lietas man lēni nāk – šis process man prasīja ne mazāk ne vairāk kā trīs gadus :p Bet ne par to es gribēju stāstīt. Īsi sakot, kā jau būdams jaunā vietā, es ne pārāk labi pārzināju visus knifiņus, kurus iemācas ar laiku. Piemēram to, ka, ejot uz dušām, savas kurpes ārā labāk neatstāt. Varot sanākt tā, ka tām pieaug kājas un, atnākot atpakaļ, tava kurpju vietiņa stāv tukša. Paldies dievam, man to nenācās mācīties no savas pieredzes, jo puisis četrus skapīšus pa labi no manis, manīdams, ka es braši soļoju uz dušu pusi, mani apturēja un ieteica kurpes tomēr pārvietot.

Un kamēr mēs apmainījāmies ar pieklajības frāzēm, tas, kas piesaistīja manu skatienu, bija uz viņa ūdens pudeles uzlīmēts varavīksnes karodziņš. Aha, tātad savējais. Es biju pārāk aizņemts, cenšoties saprast, uz kuru pusi man ir jāgriežas, lai tiktu uz dušām, lai uzsāktu garāku sarunu. Pie tam, negribēju, lai mani pārprot. Man tā bieži gadās. Laikam esmu pārāk draudzīgs Tāpēc izpaliek jebkāda notikumu tālāka attīstība. Bet tas karodziņš joprojām maļas manā prātā.

Esmu pieradis pie domas, ka seksuālās minoritātes ir visapkārt. Un ka 10% sabiedrības ir ļoti daudz. Mēs viņus un viņas vienkārši neredzam, jo gluži vienkārši – tie, kurus viegli atpazit kā gejus vai lesbietes nemaz nav tik daudz. Un tāpēc man tāds karodziņš šķiet tik svarīgs. Varbūt ir vajadzīgs kāds veids, lai apkārtējiem liktu nojaust, ka te pat blakus ir kāds gejs vai lesbiete. Un, ka nekas tik drausmīgs nenotiek, cilvēks dzīvo savu dzīvi. Nemēģina ģērbtuvēs kaut ko darīt vai kaut kur skatīties ne tā kā vajadzētu. Neaplipina citus ar homoseksualitāti vai nezin-ko.

Un tāpēc arī man tagad gribas dabūt savu karodziņu un uzlīmēt viņu kaut kur tā, lai vērīgāks skatiens pamanītu. Karodziņš, kas veicina atpazīstamību, un vienlaikus parāda, ka īstenībā jau ir vienalga, vai puisis “četrus skapīšus pa labi” ir heteroseksuāls vai nē. Un tā jau principā ir tā zelta mācība, kuru daudzi nav paguvuši apgūt.