Vēstules vecākiem.
Ko tu rakstītu vēstulē, kas adresēta vecākiem, kas nepieņem sava bērna homoseksualitāti? To pagājušonedēļ saviem lasītājiem jautāja Vējaskrējējs. Viņa jautājums kaut kā aizķērās man prātā, gribējās uz to atbildēt. Vienīgais, šķiet, ka nezinu, ko rakstītu "svešiem vecākiem". Bet es atceros, ko rakstīju savējiem.
Toreiz it kā biju paveicis vienu no lietām, kas iekļautas tajā neoficiālajā "kā kļūt brīvam un laimīgam" sarakstā – vecākiem jau labu laiku atpakaļ biju ieminējies par to, ka man patīk puiši. Bet kaut kā tas viss bija nogrūsts kaut kur maliņā, pastumts zem dzīvojamās istabas paklāja un par to neviens nerunāja. Gadiem.. Manis teiktais kaut kā nebija sadzirdēts. Likās, ka tas nemaz nebija noticis.
Un to aizliegto tēmu kustināt un celt dienas gaismā man bija bail. Tomēr, lai kā arī es necentos sev iestāstīt, ka esmu izdarījis visu, kas man jādara, nekādas iekšējās bailes nespēja apspiest to sajūtu, ka jāsper nākamais solis. Man vajadzēja viņiem atgādināt to, ka es joprojām esmu gejs. Ja ne kādu augstāku mērķu dēļ, tad lai vienkārši apklusinātu savu (sasodīto) sirdsbalsi. Un bija tā sajūta, ka tas ir nākamais solis, kas galu galā man pašam liks justies labāk.
Tā es izdomāju dot mājienus. Kārtējo reizi viesojoties Latvijā, aizbraucot atstāju grāmatu, kura domāta geju un lesbiešu vecākiem. Tur iekšā bija tādas kā vēstules, kurās vecāki runāja par savu pieredzi un izjūtām. Mans plāns bija gluži vienkāršs – atstāšu to grāmatu un mana vēlme spert nākamo soli pazudīs.
Nekā. Irdījās man iekšā tik un tā. Tad mans puisis ieteica vienkārši uzrakstīt vēstuli, un nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz vienu vakaru sapratu, ka ir pienācis tas īstais brīdis sāk rakstīt. Vēstule vai epasts – man likās, ka atšķirības nav nekādas, tāpec, pēc labākajiem studentu paradumiem, es ievilku datoru savā gultā un sāku klabināt klaviatūras taustiņus.
Rakstīju tādas diezgan klasiskas lietas, kā vadoties pēc receptes. Sāku ar to, ka saprotu, kāpēc viņiem (un Latvijā) ir izveidojušies aizspriedumi pret gejiem un lesbietēm. Turpināju par to, ka tie ik dienu bojā geju un lesbiešu dzīves un ka tieši tas ir tas iemesls, kāpēc šķiet, ka geju un lesbiešu ir tik maz. Tad vēlvienreiz pateicu to, ka tas bija iemesls, kāpēc centos sevi nogalināt. Un teicu, ka tas bija viens, bet ne galvenais, no iemesliem, kāpēc dažus gadus vēlāk izdomāju aizbraukt.
Noslēgumā sarakstīju daudz un dažādas pozitīvas lietas. Ka arvien vairāk valstīs tiek atļautas viendzimuma laulības. Ka visi mani draugi zina un ka nevienam ar to nav problēmu. Un, protams, ka būt gejam nav nekas slikts un ka tā ir daļa no manis. Daļa, ko nevar mainīt. Daļa no tā, kas es esmu. Daļa, kuru nevar ignorēt vai noklusēt.
Un kaut gan viss tas ^ aizņēma vairākas lapas, vissvarīgākais vēstulē bija viens teikums. Arī vissmagākais. Es atceros, kā jutos, kad bija pienācis laiks to uzrakstīt. Es atceros, kā rakstīju to vārdu pa vārdam, jusdamies tā, it kā es līstu cauri dzeloņdrāšu mudžeklim, ļaujot ikvienai adatai iedurties manā miesā un, man turpinot kustēties, plēst gabalu ārā no manis.
Es esmu homoseksuāls.
Es nezinu, kas īsti notika tajā brīdi, bet es nevarēju paelpot, es nevarēju pakustēties, asaras gāzās pār maniem vaigiem un tāds es nogulēju pieķēries savam datoram kādu pusstundu. Pasaule gāzās pār manu galvu un griesti spieda mani zemē. Šķiet, nekad iepriekš man nebija tā sāpējis, tā spiedis un plēsis.
Un viss. Viens teikums, kas nozīmēja vairāk kā grāmatas, mājieni vai vispārīgi teksti. Tas teikums, kurš visvairāk nozīmēja tieši man. Pietika nospiest "nosūtīt" un es biju spēris vēl vienu soli.
Atbildes, kuras saņēmu, jau ir cits stāsts un, jāsaka, ka no vienas puses daudz kas nav mainījies. Bet vienlaikus viss ir savādāk. Es esmu mainījies. Un vairāk neurda. Un šķiet, ka esmu izdarījis to, "kas bija jādara". Varbūt vēl pēc kāda gada atkal sāks urdīt. Bet pagaidām ir… okej.
Es esmu homoseksuāls. Dīvaini, cik viegli tas nāk tagad. Sajūta tāda, it kā es būtu šo vēstuli rakstījis pirms gadiem. Bet, ja paskatās kalendārā, šodienu un dienu, kad nosūtīju savu vēstuli, sķir tikai nedaudz vairāk kā gads ar pusi. Liekas, ka kalendārs melo, dīvaini, cik ātri mainos es, un arī nedaudz dīvaini apzināties, ka tagad vairāk nesāp un neplēš, nešķiet nepareizi vai aizliegti.
Ohh, piedod, ja sanāca pārāk gari un garlaicīgi 
Bet, cenšoties kaut nedaudz atbildēt uz VējaSkrējēja jautājumu, es teiktu, ka visdrīzāk tā vēstule ir jāraksta pašam bērnam. To nevar uzrakstīt kāds cits un to nevar iekopēt no interneta. Un sava bērna vēstule vecākus uzrunās visvairāk. Un, kas zina, varbūt tā vēstule vairāk palīdzēs tās autoram, nevis adresātam, bet arī tad laiks, kas iztērēts to rakstot, nebūs izšķērdēts.
Vēstules.. vecākiem, draugiem vai vienkārši sev pašam. Cik vēstuļu esi uzrakstījis tu?
“Nekas, kas ir izjusti un cilvēcīgi rakstīts, nav garlaicīgs” – šādi es iesākšu.
Šī domā par vēstuli, man radās divu iemeslu dēļ: viens, kā es minēju sarakste ar šiem cilvēkiem e-pastā; otrs ir tas, ka mani vecāki, pareizāk jau radinieki, neko par mani nezina. Tagad vēl drusku ir domas par to, ko es teikšu ko nē. Runājot (tikko, šodien) pa telefonu automātiski ieslēdzas slēpšanās, tas ir grūti.
Mana ģimene vienmēr ir bijuši mani draugi. Kad viņiem, kaut pa skypu mēģināju pateikt, bija ļoti grūti kā izlīst caur adatas aci, bet tā ir. Pateikt to, ko cits var nesaprast, bet kas esi, ir grūti.
Tagad vēl ir domas, vai ļaut sev atklāties ne tikai tuvākajiem cilvēkiem, bet arī plašāk. Nezinu, jo ir bail no tā, kas varētu notikt, jo mēs vēl joprojām dzīvojam mazajā Latvijā.
Vēstules? Daudz ir rakstīts, gan papīra, gan elektroniskas, gan mīlestības. Es neskaitu, jo svarīgi ir tas, kas tajās ir iekšā ,nevis to skaits.
Ja paskataas pagaatnee, tad tikai triis ljoti svariigas veestules tika uzrakstiitas cilveekiem, kas man ir vissvariigaakie. Viena mammai un divas labaakajaam draudzeneem. Katra veestule, shkjiet, samazinaaja manu dziives ilgumu par paaris gadiem.
Kad vestules tika uzrakstiitas, aizliimeetas un pastmarka uzlikta, laiks apstaajaas uz paaris nedeeljaam. Es veel ilgi staigaaju apkaart kaa sapnju pasaulee, speeleejoties ar vaardu un teikumu kombinaacijaam, kuraam bija jaaiznes manas sirds saapes.
Liela nasta tika nonjemta no maniem pleciem, es sajutos briiva. Shkjiet, ka shaada eiforija paarnjem kaadu, kas lec ar izpletni vai gumiju. Skaidras domas, skaidras un nepaarprotamas sajuutas – es esmu kas es esmu un ir tikai divi gala rezultaati, vai mani pienjems vai arii man naaksies veidot jaunu pasauli bez shiem ljoti svariigiem un miileetiem cilveekiem. Bet galvenais bija fakts, ka tai briidii, kad veestules tika iemestas pastkastiitee – tas bija pirmais briidis, kad es atbriivojos no ticiibas, ka man ir jaadziivo kaadam citam, ka man ir jaabuut taadai, kaadu to veelas redzeet sabiedriiba, gjimene, kaiminji utt. Es biju tikko piedzimusi no jauna un, zinaamaa meeraa, mani vairs neuztrauca, kaadas buus atbildes uz manu izmisiigo kliedzienu tuksnesii.
Es vienkaarshi vairs nespeeju melot ne sev, ne arii tiem, ko es miilu. Es biju gatava dziivot savu dziivi saskanjaa ar savu sirdi, miileet un tikt miileetai bez kauna sajuutas, bez sleepshanaas, bez izlikshanaas, bez izvairiishanaas no jautaajumiem….
Labs ieraksts!
Malacis, Neatkarīgais! 
@Vējaskrējējs
Tu ja pats vislabāk zināsi, kad ir īstais laiks kaut ko pasākt. Es principā nesāku neko darīt līdz brīdim, kad biju pārliecināts, ka vajadzības gadījumā varētu stāvēt pats uz savām kājām. Un bailes jau ir neatņemama sastāvdaļa, bet, kā teica Dace, tā “pārdzimšanas” un brīvības sajūta ir neaprakstāma.
@Dace
Tev ļoti skaisti izdodās visu pateikt. Atliek vien māt ar galvu un piekrist. Varbūt tev vajdzētu sākt savu blogu mērķēt uz latviešu auditoriju?
@ Didzis – Paldies!
Es labpraat izlasiitu turpinaajumu shim rakstam. Gribeetos zinaat, kaada bija vecaaku reakcija un vai sekoja jebkaadas paarrunas un diskusijas vai arii tas viss tikai paslaukts zem tepikjiisha!
@Dace
Centiishos shomeeness par to uzrakstiit. Ja nesanaaks laika, tad naaksies vien paciesties liidz naakoshajam gadam!