Vilciens.
Es jau sesto stundu seezhu savaa vilciena seedvietaa. Nejautaa, man jau sen vajadzeeja buut galameerkjii. Vienkaarshi dazhaas valstiis pat visnieciigaakais sniegs izraisa haosu. Un te jau snieg divas nedeelas 
Lai nu kaa, tas, kaapeec izdomaaju izvilkt telefonu un uzrakstiit ierakstu, ir divi puishi, kas seez vienu rindu pirms manis. Abi pilniigi viduveeji. Labaa noziimee. Un abi ir paaris, viens no vinjiem jau kaadu briidi gulj otram kleepi. Es uz to visu noskatos loga atspulgaa un priecaajos. Redz, tas naak pilniigi dabiski un bez nekaadas apkaarteejo reakcijas (ja neskaita manu blenzhanu 
). Tieshi taa, kaa tam vajadzeetu buut.
Vienkaarshi siikumi, kas ikdienu un ieilgushus celjojumus padara daudz patiikamaakus. Kaut taadu buutu vairaak! Pienjemu, ka Riigas vilcienos man gan nesanaaktu kam taadam uzskriet. Vai vrb tomeer?
Ceru, ka tomēr jā
gan jau arī rīgā izdotos ko tādu ieraudzīt
tad jau laikam lietas tomēr mainās uz labo pusi!