Tā tēma. Un Pornarts.
And how's your sexlife? Mana pirmā reakcija uz šo jautājumu bija aizrīšanās. It kā mēs dzivojam hiper-seksualā (un seksualizētā) sabiedrībā, kur sekss ir izlauzies no palagiem, izsitis guļamistabas durvis un ieņēmis žurnālus, kurus lasam pusdienas pārtraukumos, televīziju, kur skatāmies ziņas, un internetu, kur sēžam draugos. Ja gribi būt veiksmīgs, vērtīgs, laimīgs, tev jādara viss, lai tu būtu seksuāls un seksapīls. Vienlaikus sekss joprojām ir tā aizliegtā tēma, par kuru domāt, runāt un rakstīt nu vienkārši nav labi. Nav pieklājīgi. Tā ir slimība, kas izplatās un pārņem visu, bet it sevišķi jaunatnes prātus. Kaut kā nesapas, ne?
Un tā es pats esmu iesprūdis kaut kur pa vidu. Ja tu prasīsi man, ko es domāju, es atbildēšu, ka sekss nav nekas tik īpašs, ka būtu jāuztraucās par to, ka cilvēki tam pievērš uzmanību. Es nedomāju, ka mēs visi tieši šogad vai pagājušogad esam samaitājušies un no normāliem cilvēkiem pārvērtušies par ar seksu apsēstiem monstriem. Labi, viduslaikos internets nebija piebāzts ar seksu. Bet viduslaikos nebija arī paša interneta. Un, arī man par pārsteigumu, viduslaikos guļamistabās (un ne tikai) notika tādas lietas, par kurām pat man kā samaitātam 21.gadsimta jaunietim jābrīnās.
Bet, neskatoties uz to, ka zinu, ka cilvēki visos laikos ir meklējuši un atraduši dažādus veidus, kā gūt seksuālu baudu, neskatoties uz to, ka neuzskatu, ka seksam jābūt tabu, saskaroties ar And how's your sexlife?, es aizrījos. Un, kad arī tad, kad kopā ar savu puisi runājām par seksu, mēs parasti pamanījāmies visai tēmai piešaut labu devu humora. Lai vieglāk sagremot, tā teikt. Tā nu arī mani vārdi un darbi gluži nesapas. Tāpat kā mūsu sabiedrībai.
Un tagad jau esmu iemācījies atbildēt uz jautājumiem par manu seksa dzīvi, iekļaujot pareizu apjomu detaļu. Laikam jāsāk arī apgūt to mākslu attiecīgos gadījumos par to apjautāties. Bet atbildes, kāpēc viss ir tā, kā tas ir, man nav. Kāpēc mēs visi esam sevī ieprogrammējuši tādu konfliktu attiecībā uz seksu. Varbūt tu zini?
Tikai nesaki, ka tas notiek pārsvarā geju aprindās. Man praktiskās nodarbības runāšanā par seksu ir pasnieguši.. heteroseksuāļi. Puiši un meitenes. Un nupat arī subalterns ar savu ierakstu par blackspark. Viņam, acīmredzot, nav tādu problēmu kā man. Blackspark daiļradei tikai ātri uzmetu aci (pagaidām), jo kā nekā darba pusdienas pārtraukums nu nav gluži tas labākais laiks tās izpētei, bet izskatījās daudzsološi. Pornarts.
Un re – iespēja maniem darbiem sekot maniem vārdiem. Kaut vai publiski atzīstot, ka esmu ieinteresēts. Un būs jāpārsūta bijušajam. Viņam arī būs neliels pārsteigums un mācība. Un kāpēc gan labāk neteikt, kas uz sirds vai zem jostasvietas? Vai.., vai varbūt tomēr ir jāsaka fuj!, varbūt vajag izlikties un atjēgties dzīvojot kaut kādā mistiskā seksa konfliktā tāpat kā visiem citiem?
Manuprāt, tas viss atkarīgs no domāšanas un morāles. Uzskatu, ka sekss nav vienīgais, kas cilvēkam var būt, un nav vienīgā lieta, ko cilvēks var darīt. Tas ir ļoti atkarīgs no katra paša.