Tas cilvēks.
Mēs sēdējām un sarunājāmies.. par attiecībām, protams. "Attiecībās man ir svarīgi, lai tas cilvēks, ar ko es esmu kopā, iemācītos man uzticēties," es apstājos un apklusu. Veikls gājiens un manis izteiktais bija izskanējis savādāk, nekā nodomāts. Neredzams apmāns. Ieradums, kas izveidojies sen, sen atpakaļ. No laikiem, kad par "to nevarēja runāt". Laikam jau vecie ieradumi tik ātri neizzūd.
"Attiecībās man ir svarīgi, lai mans puisis iemācītos man uzticēties," es sevi pārlaboju. Pasmējos, jo tagad manis teiktais izklausās daudz labāk. Un arī sajūta pavisam cita. Brīvāka, patiesāka, bez puspatiesībām, vai sarežģītiem manevriem.
Tas cilvēks, vismaz manā gadījumā, būs puisis. Un kāpēc gan to tā arī nepateikt?