Uz atvadām jāklausās Kent.
Pēdējo reizi eju pa ceļu, kurš labu laiku mērots diendienā. Solis lēnāks kā parasti, mūzika atstāta somā un skatiens debesīs. Aiz muguras paliek cilvēki, arī draugi, pustukšas ēkas un atmiņas par piedzīvoto, par sviedriem un asarām, par smiekliem un piedzīvojumiem. Vairs neatceros pirmo reizi, pirmo ceļu, kas mani te atveda. Un kaut gan tas bija pavisam nesen, šķiet, ka pa to ceļu negāju es, bet gan kāds cits. Daudz jaunāks un pilnīgi savādāks. Šodien, skatoties spogulī, šķiet, man pretīm skatās cits puisis. Gudrāks, vairāk pieredzējis un izdzīvojis, nedaudz noguris, bet tik pat apņēmīgs kā senāk. Vēl drošāks un pārliecinātāks. Man viņš tīri labi patīk. Šis ir bijis labs gads.
Tagad jau pakoju kastēs visu savu iedzīvi, pārcilāju atmiņas. Uzplaiksnī krekls, kuru valkāju pirms gadiem astoņiem. Un krekls, kuru esmu paturējis no sava bijušā. Universitātes pieraksti un dzimšanas dienu apsveikumi. Mēnešbiļete no laika Berlīnē. Kāzu ielūgums no draugiem Norvēģijā. Pudele no ballītes Amsterdamā. Zemesriekstu krēma burciņa no draugiem Francijā. Melleņu ievārījums no Rīgas. Cik daudz esmu atstājis aiz muguras. Cik daudz ir aizbraukts, aizmirsts un izdzīvots. Un cik daudz jaunu cilvēku, draugu, vietu, piedzīvojumu un izaicinājumu nesīs nākamais dzīves pagrieziens. Nedaudz, bet tikai nedaudz gribas kaut kur piestāt uz ilgāku laika brīdi. Gribas nedaudz stabilitātes. Gribas zināt, kur būšu nākamgad. Bet tikai nedaudz. Visam savs laiks.
Uz atvadām ir jāklausās Kent. Jāievelk dziļāk elpa un jācenšas neaizmirst to, kas paliek pagātnē. Jāiet nedaudz lēnāk, jo rītdiena pienāks tik un tā, bet to, kas palicis aiz muguras, vairs neatgūt. Un jāsmaida, jo katru reizi, kad tiek sapakotas kastes, sākas jauns piedzīvojums.
nebēdā ne nieka, tiesa! katra ceļa beigas ir jauna ceļa sākums. uz kurieni tagad?
tur pat vien, blakus pilsētā, bet pārmaiņas tik un tā
ir pareizi un svarīgi laiku pa laikam pieskarties atskaites punktiem…lai saprastu, vai līdzšinējā taciņa pareizi iemīta…
mhmm, tāpēc arī dažreiz arī apstājos un lēni ievelku elpu, dodot sev laiku apdomāt apdomāt, kur esmu un uz kurieni dodos
Man kā pieradumu vergam grūti mainīt sīkus ieradumus kur nu vēl dzīvesvietu, darbu, dārzeņ-puķbodīti….brrrrr….iedomajos kā jūties un iedomajos kā jutīšos, ja pārcelšanās uz kaimiņpilsētu realizēsies… jau tagad naktīs murgoju no domām vien…. p.s. un par mantu kramešanu katēs (to vajag, to nē…) nemaz negribu pat domāt :]
gan jau nebūs tik traki, ja pārcelsies. tā lielākā problēma ir manu krāmēšana kastēs. viemēr ir tā, ka liekas, ka gandrīz jau viss ir sakrāmēts, bet tik un tā sanāk piepakot vēl n-tās kastes pirms dzīvoklis patiešām tukšs… tas gan rādīsies murgos