Ar bērniem viss kārtībā.
Ikvienu reizi, kad viendzimuma pāri uzpeld kādā diskusijā, kāds izspēlē bērnu kārti. Bērni nesapratīs, bērni apjuks, bērnus traumēs, bērnus samaitās vai bērni vienkārši pazudīs, jo viendzimuma pāriem tādi nevar piedzimt. Homofobi sit pa krūtīm un ieplēstām acīm dveš, ka viņiem jau pret gejiem neesot nekādu iebildumu, bet jādomā taču par bērniem! Varbūt tomēr ir pienācis laiks atgādināt, ka tā dažiem rūgtā dzīves patiesība ir pilnīgi savādāka.
Bērni viendzimuma pārus sapratīs, viņi neapjuks un netiks traumēti. Netici? Noskaties video zemāk. Viņi nesamaitāsies un par gejiem arī nepaliks. Un viņi arī nekur nepazudīs. Bērnus traumē un samaitā tikai un vienīgi homofobi.
Pieaugušie ir tie, kas apjūk un nobīstas. Viss nezināmais un nekur neredzētais liekas bīstams. Bet tā vietā, lai vadītos pēc savas sirdsbalss, pieaugušie skatās uz to, ko saka citi. Sadzird Pujatu vai kādu citu mācītāju, sadzird Šmitu vai Šleseru, vai sadzird vēl kādu citu, kurā nemaz nevajadzētu klausīties. Un samaitājas.
Un labi, lai taču nolamā pieaugušos homoseksuāļus, viņi zinās, ka nav ko klausīties. Bet homofobiem ar to nepietiek. Viņiem vajag bērnus. 'Normālos' bērnus, lai apmācītu un iedrošinātu izpaust naidu. Un bērnus, kas šķiet nepietiekami heteroseksuāli, lai emocionāli iznīcinātu.
Tieši vecāki saviem bērniem ir iemācījuši un atļauj apcelt tos, kuri no citiem atšķiras. Tieši pieaugušie ir tie, kas piever acis un izliekas nedzirdam tos bērnus, kas diendienā viena vai cita iemesla dēļ tiek apcelti.
Pieaugušie itin parocīgi saka, ka viņi jau nevar izkontrolēt, ko dara bērni. Protams, ka nevar, it sevišķi, ja pašiem gribētos to ne-heteroseksuālo bērnu iedunkāt vai apsmiet. Piemēri nav tālu jāmeklē. Tieši vecāki, nevis bērni, ir tie, kas kādā Lielbritānijas skolā terorizē desmit gadus vecu meiteni, kas bija piedzimusi kā puisis. Un tepat Latvijā, tieši vecāki ir tie, kas saviem bērniem neizskaidro, ka homofobiskie izteikumi par gejiem uz lesbietēm ir nepieņemami.
Bet pietiek izlikties, ka tie, kas bļaustās par to, ka geji un lesbietes apdraud bērnus, patiešam rūpējas par bērniem. Viņi domā par sevi. Un vienlaikus viņi ir tie, kas ir atbildīgi par to emocionālo vardarbību, kas notiek skolās. Un viņi ir tie, kas ne-heteroseksuālos bērnus dzen izmisumā.
Skatoties uz Jamey (video zemāk) es redzu drosmi. Es redzu labu sirdi un skaidru prātu. Es redzu lielāku spēku, kāds man jebkad bijis. Bet, kas ir viens bērns, kam jānostājas pret pasauli? Jamey šonedēļ atrada mirušu, izskatās, ka izdarījušu pašnāvību.
Viņš neslēpās un runāja par apcelšanu, ar ko saskārās ikdienā. Bet neviens tam nepievērsa uzmanību. Visiem bija vienalga. Te nav jāvaino viņa vienaudži, kas pret Jamey izturējās tā, kā viņiem to ir iemācījusi sabiedrība. Jamey nogalināja pieaugušie. Ar savu egocentrismu, divkosību un homofobiju. Ar savu gļēvumu un bailēm sekot sirdij un izdarīt pareizo izvēli, nevis pakļauties apkārt valdošajam naidam.
Ar bērniem viss ir kārtībā. Tie esam mēs, pieaugušie, kas viņos iedēstām naidu. Tie esam mēs, kas viņus nepasargā no ļaunuma. Tie esam mēs, kas esam aizmirsuši, kas ir labs, bet kas slikts. Un no tādiem bērniem kā Jamey mēs varam tikai mācīties. Drosmi un sirds šķīstību – lietas, kuras pieaugot esam pazaudējuši.
Izlasot šo rakstu, man salūza sirds. Skumdina ļaužu ignorance un nevēlēšanās saprast savus līdzcilvēkus.
Lielisks raksts! Pats uzskatu, ka pieaugušajiem ir nepieciešama sistēma jeb doma, kā strādā pasaule. Piemēram, mēs esam izveidojuši ideju par to kā iz uzbūvēta šī pasaule, bet ļoti iespējams, ka tā nemaz nav kā tas ir. Stīva Berija grāmata “Vatikāns” (angļu: “The Third Secret”) pauž līdzīgu domu.
Bērnībā es to saucu par pieaugušo kompleksu, tagad es jau gandrīz vai runāju par sevi. Pieaugušajiem ir nepieciešams zināt, citādi nostrādā instinkti un vienkārša progresija – nesaprotu -> neizprotu -> baidos -> reaģēju -> ienīstu -> iznīcinu.
Cik man zināms, tāda domāšana ir alu cilvēkam.
es par šo esmu traki daudz aizdomājies, bet tik trāpīgi uzrakstīt – cepuri nost.
Paldies visiem par komplimentiem! Prieks, ka patika, vienīgais žēl, ka tā tēma tāda nedaudz nomācoša.