Vienalga, ka dalās ar divi.

1

Bet durvis aizslēgtas no iekšpuses, un vakariņu otrā porcija jau sen kā ielikta leduskapī. Rītdienai. Gribās paņemt telefonu un teikt tam puisim no vilciena, lai tik brauc šurp. Varētu atkal ieiet fb, paskatīties viņa satriecošās bildes. Varētu aizrakstīt bijušajam, pajautāt, kā klājas. Parunāties, tā pat vien. Vai ir vēl kāds cits prātā. Gribas izbaudīt labu kompāniju, vienalga ar kādu pagātni vai nākotni. Ir man kaut kāds tāds netikums iekļūt sarežģītās situācijās. Ikviens no viņiem trim ir tieši tik tālu, lai ceļš uz satikšanos aizņemtu pusdienu. Vismaz.

Liekas, ka kāds vietējais arī nederētu. Jau rītdien būs pagājuši mēneši, un rudens un ziema būs palikuši aiz muguras, un arī es visdrīzāk došos prom. Kaut kur, līdz kurienei ceļš aizņemtu pusdienu. Vismaz. Un tā nu negribas kādu vienkārši izmantot tikai, lai būtu tas plecs, pret kuru atgulties pēc garas dienas. Nē, īstenībā gribas, bet laikam jau tā izrīkoties nebūtu labi, ne? Vai varbūt tomēr?

Bet, bet uz dīvāna ir vieta diviem, un uz pannas ir vieta divām vakariņām, par divguļamo gultu nemaz nerunājot. Ha, pat piepūšamais matracis man ir divvietīgs.

Ir vienalga, vienalga par visu, kas paredzēts diviem vai dalās ar divi. Vienalga par visiem, kas atrodas pusdienas attālumā. Un vienalga par to, cik ātri vai lēni skrien laiks. Jāļauj lietām ritēt savu gaitu. Tulīt, tulīt manā dzīvē un adrešu grāmatiņā iegāzisies pūlis jaunu paziņu. Un varbūt pagadīsies, ka man būs pa kādai patikšanai vairākās vietās un pilsetās. Jo, kāds tur bija tas teiciens? Nav ko likt visas olas vienā groziņā, ne? Un varbūt, kamēr tie spēles noteikumi ir skaidri, tas nenāks par skādi?

Pagaidām nāksies vien izbaudīt vientulību. Mieru un klusumu. Mmmm, mūziku. Un to, ka dzivē tomēr viss izdodas. Un arī vakariņas rītdienai jau gatavas.