Un.. tad tu krīti panikā.
Es tīri labprāt būtu gatavs pavadīt šo nedēļu zem segas, izliekoties, ka pasaule neeksistē un ka man nav jāpieņem nekādi lēmumi. La, la, la, la, galvenais ir izdomāt, ko ēst brokastīs, un viss – dienas un mēneša svarīgākais lēmums būs pieņemts. Bet, pat tad, kad esmu paslēpies zem segas, laiks rit uz priekšu, pasaule neapstājas un notikumi attīstās, un, lai cik ļoti es arī necenstos visu ignorēt, man nekas cits neatliek kā lēni ēst brokastu pārslas un lādēties par to, ka dienas svarīgākie lēmumi man stāv vēl priekšā.
Tas viss sākās pagājušonedēļ. Kaut kā līdz šim brīdim biju pārāk aizņemts ar citiem darbiem, lai apstātos un paskatītos uz visu no distances, padomātu par to ‘lielo bildi’. Un tad pēķšņi, mani pārņēma panika. Jo ir jādomā par to lielo bildi. Universitātē ir pienācis pēdējais gads, un, it kā nepietiktu ar universitātes darbiem, vienlaikus jāsāk arī pieteikties darbiem un programmām nākamajiem gadiem. Un tā pieteikšanās aizņem milzum daudz laika. Bet štrunts par to, galvenais jau ir izdomāt, ko es gribu.
Un nekāds ceļvedis, darba apraksts vai kompānijas mājaslapa un to nespēs sniegt atbildi. Ko es gribu? Es gribu būt laimīgs, darbu ar izaicinājumiem, bet labu stresa un brīvā laika balansu, gribu redzēt pasauli, bet pēc kāda laika kaut kur noenkuroties. Negribu rutīnu un gribu superīgus kolēģus. Un naudu tikai tik daudz, lai tā pienācīgi atalgo manus centienus un panākumus. Tā, kur var uz to pieteikties?
Un to iespēju un manevru ir pietiekami daudz. Un kā pats sev par spīti nupat esmu izdomājis mest dzīvei jaunu izaicinājumu un pamēģināt stūrēt nedaudz citā virzienā, kā sākumā ieplānots. Un tāpēc arī krītu nedaudz panikā. Bail nostūrēt nost no ceļa un iebraukt kādā kokā, vai dies’ pasarg’ pārbaidīt kādu pensionāru. Man aizbraucot, mamma teica, ka drosmīgajiem pieder pasaule. Un mammām taču vienmēr taisnība, vai ne? Varbūt cenšos uzbraukt stāvākā kalnā, nekā gāzes pedālis atļauj, bet laikam jau jāpamēģina.
Pietiek ar braukšanas analoģijām. Rītdien drosmīgajiem piederēs pasaule, bet šodien es vēl gribu palīst zem segas un paslēpties no panikas, neziņas un izaicinājumiem, kas mani sagaidīs brīdī, kad izkāpšu laukā no gultas. Cerams, ne uz kreisās kājas.
Tuk, tuk, es gribu iejaukties ar jautājumu par citu tēmu: kā beidzās stāsts par puisi no vilciena?
aha, tieši kā teica melne – ļoti ziņkārīgs!
būs, būs kaut kad vēlāk būs. nākamnedēļ, pēc mēneša vai gada – to gan nevaru solīt
šķiet, ka saprotu tevi N., tā viš i sanācis, ka arī es esmu `iemetusi` sevi situācijā, no kuras man ir tiesības `izlīst` tikai piedienīgi jeb arī būs šmuce pa visu ģīmi, ciemu, sādžu utt. bet tā bija tikai un vienīgi mana izvēle. izvēlējos, jo sapratu, ka savādāk sevi aiz `vienas vietas:D` nepaņemšu. tāda jocīga sajūta, ka zini, ka nedrīksti salaist dēlī, ka tā ir vienīgā iespēja… bet tā man arī vajag:D
p.s. windauboy, ziņkārīgais kārumnieks:) happy end kultivētājs:)
oho, par šo tev vajadzēs pastāstīt nākamajā tikšanās reizē. ceru, ka tev izdosies izkļūt no situācijas, lai kas tur arī nebūtu noticis, ar grāciju un bez šmuces
Tev izdosies…Jo Tu pats rakstiji – trakajiem pieder pasaule..
paldies! dzīvē jau viss, agri vai vēlu, nostājas savās vietās.