Par gejiem runājot, ir tikai viena lieta, kas man nepatīk.

5

Toreiz, rakstot vēstuli vecākiem, nedaudz cerēju, ka ar vienu vēstuli viss būs atrisināts, ka savu pienākumu būšu izdarījis, un viss būs beidzies. Jāsaka godīgi, biju jauns un dumjš. Mūsu ģimenē tā laikam iekārtojies, ka tās neērtās tēmas tiek paslēptas zem paklāja un vienkārši ignorētas. Laiku pa laikam, staigājot apkārt, gadās paklupt, bet visā visumā var izlikties, ka nekas nav noticis. Padalīšos ar tēta stāstu.

Pēcpusdiena kā kura katra pēcpusdiena – biju atbraucis ciemos uz Latviju un sēdēju savā istabā pie galda, klabinot laptopa taustiņus. Neatceros, varbūt rakstīju kaut ko universitātei, varbūt blogam, vai varbūt vienkārši meklēju laika prognozi. Ar acu kaktiņu pamanīju tēti, tuvojoties istabas durvīm. Viņš manā istabā nāk iekšā tikai un vienīgi divos gadījumos – lai pasauktu uz vakariņām vai lai aprunātos. Pret pirmo man nav īpašu pretenziju, bet no runāšanās es labprātāk izvairos.

Ātri uzmetot aci pulkstenim, man par nožēlu nācās secināt, ka līdz vakariņām ir tieši tik daudz laika, lai šīs vizītes mērķis butu nekas cits kā aprunāšanās. Pirmais inkstinkts, protams, bija ieurbties datora ekrānā, izliekoties vēl aizņemtākam, nekā es esmu, ar cerību, ka tas apturēs to sarunu, kas vēl nav pat sākusies. Laikam jau mans skatiens nebija pietiekami pārliecinošs, jo jau nākamajā brīdī tētis ienāca istabā, neveikli apmeta līkumu, gandrīz vai apgriezās ap savu asi un apsēdās uz dīvāna. Es pa to laiku, spītigi pieturējos pie savas “izliecies ļoti aizņemts” stratēģijas, kas acīmredzot bija lemta neveiksmei. Pēc dažam sekundēm no dīvāna puses atskanēja neliels klepus, iezīmējot sarunas sākumu.

Neatceros, vai sākām runāt par laikapstākļiem vai nē, bet neveiklo tērzēšanu ātri vien pārtrauca: “Un, runājot par to vēstuli, ko tu biji sūtījis…” Es īsti nezināju, vai tētis to vēstuli bija saņēmis, izlasījis un vispār sapratis. Zinu, izklausās dīvaini, bet tu arī sapratīsi to situāciju, kad lasīsi “mammas stāstu”. Nezinu, kā ir ar tevi, bet mani emaili parasti ir pārāk īsi un garlaicīgi, lai uz tiem kāds atsauktos, kur nu vēl tētis, kas ar modernām tehnoloģijām ir uz jūs. Tāpēc man nevajadzēja ne sekundi, lai saprastu, par ko ir runa.

Es nemaz necentos uzturēt dialogu, kā parasti, bet vienkārši atļāvu viņam izplūst monologā, ar acu kaktiņu joprojām skatoties datora ekrānā: ” ..Daudz kas dzivē var likties… varbūt tas, kas izliekas, nemaz tā nav… nevajag pārlieku daudz sevi analizēt un domāt… ” Būtībā tā piecminūšu (sajūta, ka stundu) garā monologa kopsavilkums bija tāds, ka es pārlieku daudz domāju, apmaldos pats savās domās un man tikai izliekas, ka es esmu gejs. “Ironiski, ” es nodomāju, “kaut vai tāpēc, ka šovakar atkal nebūšu vecāku mājās un tā vietā aizmigšu sava drauga apskāvienos.” Protams, es izvēlējos šo nelielo ironisko detaļu paturēt pie sevis.

Ja ir viena lieta, ko esmu iemācījies laika gaitā, tā ir, ka ar tēti nav vērts strīdēties. Ja viņš izdomātu, ka saule griežas ap zemi, nav jēgas censties likt viņam savas domas mainīt. Un gluži tā pat, ja viņš ir izdomājis, ka es neesmu gejs, tad nav ko lieki spītēties un atliek vien gandrīz vai piekrist.

“Par gejiem runājot, ir tikai viena lieta, kas man nepatīk,” ja visu laiku biju ļāvis savām domām klejot apkārt, tad šis teikums gan pievērsa visu manu uzmanību. “Tā problēma ir tāda… ka… geji mirst.” Pieņemu, ka mana sejas izteiksme tajā mirklī noteikti bija žetona vērta. Geji mirst? Es kaut kā naivi biju iedomājies, ka arī heteroseksuāļi mirst. Ātri vien, es apķērīgs puika būdams, aizdomājos līdz AIDS. Bet izrādās, ka ne jau AIDS bija tēta nepatikas pamatā.

Redz, sen, sen atpakaļ viņam darbā bija viens tāds padotais, par kuru esot klīdušas tādas runas. Un vienu dienu.. viņu atrada beigtu. Cik varēju noprast no sarunas konteksta – nogalinātu. Lieki teikt, ka tas pārsteiguma moments sasniedza vēl nebijušus līmeņus. Tajā brīdī man galvā noteikti bija kāds īssavienojums. Jo īsti nesapratu – joks vai patiesība, nebija ko teikt, un domās neskanēja nekas cits kā čerkstošs radio.

Un viss, uz tādas pozitīvas nots saruna bija beigusies. Visas sarunas laikā vārds gejs bija izteikts tik vienu reizi – tikai tagad jau slavenajā teiktumā. Es atgriezos pie datora ekrāna, viņš izgāja no istabas. Un gan jau vēl šobrīd domā, ka es neesmu gejs. Kaut vai tāpēc, ka neesmu iekļuvis degpunktā. Pagaidām.

Un man, man ir miers. Nav tās urdošās sajūtas, ka kaut kas būtu jādara. Kas zina, varbūt vēlāk nožēlošu, bet pagaidām joprojām ļauju tētim domāt ko vien viņš vēlas. Ir sajūta, ka savu pienākumu esmu izpildījis.