Spēles noteikumus mainīt nedrīkst.

0

Ja godīgi, jau pašā sākumā, satiekot to puisi no vilciena, man nebija gluži tās pārliecības, ka spēšu pielāgoties jauniem spēles noteikumiem, kur mēs divatā dalam zināmu daļas romances, īsti par pāri nekļūstot. Likās, ka lai nu kam, bet man pēc manām izjukušajām ilglaicīgajām attiecībām noteikti kaut kas nomisēsies. Varbūt man vienkārši ļoti ātri sākt vilkt uz nopietnām lietām un lieliem nākotnes plāniem?

No otras puses, tas, kāpēc mēs nolēmām, ka nav ko uzsākt kaut ko nopietnu, ir gluži vienkārši tas, ka es tam neredzēju nākotni un viņš arī pēc savas nesenās šķiršanās nebija gatavs nekam jaunam. Abi bijām uz viena viļņa, tā teikt. Un tagad.., tagad ir tā, ka par laimi izskatās, ka nekas nav mainījies. Runājam ikdienas, bet tas arī viss. Līdz, līdz viņš nometa M-bumbu. Mīlu.

Labi vēl, ka virtuāli, vismaz viņš neredzēja to pārsteigumu manā sejā. Bet.. bet.. vai tad nav tā, ka spēles notikumus mainīt nedrīst? Es.. man.. man tu patīc. Negrībējās dot liekas cerības. Bet nu ir tā, ka es neredzu mums nākotni. Izradās, ka viņš gan pēkšņi redz un, šķiet, ir gatavs ar. Un es, es laikam esmu bijis pārāk..  mīļš? Pārāk daudz šarmanti smaidījis un nebaidījies turēt viņa roku, staigājot pa naksnīgajām ielām? Pārāk daudz uzticējies un ļāvis uzticēties? Varbūt pats mainījis spēlēs noteikumus?

Ar mani ir gaužām vienkārši, viņš gribēja, lai dzīvoju vienai dienai. Un es tā arī darīju. Bet arī pateicu, ka nākotne nekrāsojas rožainās krāsās. Brīdināju, tā teikt. Un manī iekšā uzreiz tāds slēdzītis nospiedās, kas neļāva uz pasauli skatīites caur rozā brillēm un slīgt mīlestības mākonī. Viņam laikam kaut kā savādāk.

Nu ir jau mums tā ķīmija. Apkārtējie sajūt pat tad, ja mēs paši neko. "Cik ilgi jūs jau esat bijuši kopā?" mūs kāds pārsteidza pajautājot. Nu, satikāmies mēs Augustā, bet spēles noteikumus mainīt taču nedrīkst.