Nelaikā.
Nav ko izlikties… man jaunais 2012 iesākās diezgan sudīgi. Vecgada naktij beidzoties, kopā ar šampanieti (no kura izdzēru glāzīti par daudz) un salūta raķetēm gaisā uzšāvās gada aizgājušā labākās dienas un, kaut gan nākamās dienas galvassāpes par to vēl neliecināja, kas uziet gaisā, tam, agri vai vēlu, jākrīt uz leju.
Tā arī es nolikos, pārnestā nozīmē. Nezinu ko saķēru un kur, kā arī to kādas zvaigznes bija sastājušās vienā līnijā, bet izrādās, ka es savos divdesmit-kaut-cik gados nevienu reizi tā pa īstam nebiju paguvis saslimt. Dabūju visas kaites vienlaicigi un vēl divi gudrības zobi izdomāja atgādināt par savu klātesamību. Lai nu kā, nedēļu pavadīju izkāpjot no gultas tikai laiku pa laikam.
Tad bišķin, bišķin atkopos un savācos, jo jaunajam gadam ir tāds slikts paradums nākt ar visādiem nopietniem darbu nodošanas termiņiem un jauniem plāniem. Tā arī man, šis tas bija jāsāk ātri, ātri rakstīt, lai pagūtu nodot, un vēl jāpagūst ciemos sagaidīt tas puisis no vilciena. Jau tā, nebūtu viegli tos abus apvienot.
Un tur arī interesants stāsts – biļetes jau nopirktas, tā kā nevar nebraukt un "viss būšot kārtībā", man gultā pienesīšot zupiņas un pēcpusdienās ļaušot strādāt pie maniem darbiem, tā kā neesot, par ko uztraukties. Un vēl, biļete atpakaļ bez konkrēta datuma, var braukt prom tikko sagribas. It kā bija jau forši un it kā nekas slikts nenotika, stresa nedaudz vairāk, bet vismaz lielāka motivācija izkāpt no gultas. Tikai žēl, ka laikam nav jau tāda pieklājīga veida, kā kādam pateikt - šu, šu, laiks braukt prom!
Nakts vidū es, padzēries glāzi ūdens, nācu atpakaļ uz guļamistabu. Lēnām, lēnām, sāp tā, ka jāapstājas. Ticis līdz gultai, es vienkārši atkritu. Elpa smaga, seja spilvenā un nav spēka pakustēties.. "Tev viss kārtībā? Panāc tuvāk," viņš noteica. Bet es, viss, ko es gribēju bija būt tālāk prom.
Viens ir būt slimam, otrs būt slimam ar kādu blakus. Tur tā intimitāte ir daudz lielāka, nekā vienkārši ejot uz randiņiem. Un sasteigt jau var sanākt katram, bet šoreiz tā atziņa nedaudz šerpāka. Mēs netikai neesam tam gatavi, bet arī nebūsim. To saka sirds. Ja es esmu slims, tu esi šeit nelaikā.
Auč!
Veseļojies!
Bet vispār izklausās drūmi. Sevišķi priekš puiša no vilciena!
Paldies! Tagad, šķiet, esmu apārstējies.
Nu jā, ir drūmi. Es kkā cenšos visu pēc iespējas atklātāk izrunāt, bet izskatās, ka tas nestrādā. Viņš turpina pāršaut pār strīpu, un man tas liek tikai un vienīgi vēl vairāk sev jautāt, kur esmu iekūlies. Laikam vajadzēja savādāk noreaģēt tajā brīdī, kad viņš pamainīja spēles noteikumus, tā teikt.
Es, gan gļēvs latvietis būdams, censtos no tā maksimāli ilgi izvairīties, bet tevis paša miera un laimes labad tev droši vien nāksies kļūt mazliet nesmalkjūtīgam un riebīgam
Nu ja, lai izdodas! Noteikumi tika mainīti un tu turpināji spēlēt! Tagad jāsaņem laimests