Svešinieka mierinājums.

3

Stāsta iesākums gaužām garlaicīgs. Londonā sanāk paviesoties šad un tad, dažreiz pa ceļām, dažreiz tā pat – ciemos pie draugiem. Un bišķin jūtos kā mājās, pašam savs ojsterītis kabatā (etalons) un pats itin viegli tieku no punkta A līdz punktam B, lai satiktu savējos vai nu pie darba, vai pabā vai vēl kaut kur.

Tā arī šoreiz sēdēju metro kaut kur Londonas pazemē un skatījos, ka garām pazib tuneļu sienas un stacijas. Pilnīgi un galīgi iegrimis savās domās. Tā, ka jāuzmanās, lai nepalaižu garām savu staciju. Nakts vidū varētu būt problēmas tikt atpakaļ. Bet kaut kā nepamet tā sajūta, ka kāds uz mani skatās. Tev ir tā bijis? Nu jūti to skatienu un viss! Pilnīgi traucē grimt dziļāk savu domu bezdibeņos.

Es pagriezu galvu un atskatījos. Es jau pats arī šad un tad.., nu labi, diezgan bieži nopētu cilvēkus. To onkuli ar dīvanajām ūsām, tanti ar milzīgo cepuri vai puisi ar perfekto smaidu. Bet tā, pretīm sēžot, un pa gabalu nav jau grūti, tas skatiens var uz īsu brīdi apstāties un virzīties tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ne šoreiz, viņš sēdēja man blakus un skatījas galvu pagriezis. Tā ka man svilst deniņi. Un mana sakustēšanās, to sajūtot, viņu nemaz neiztraucēja. Bet nu lai skatās, es tik logu atspulgā nopētīju, vai manos matos nav ieķēries kāds zars vai kas cits ievērības cienīgs un tad turpināju malt savu domājamo.

Līdz brīdim, kad viņa kāja pieskārās manējai. Netīšām. Nevis kādā asākā pagriezienā, bet tieši otrādi – ļoti pārliecinoši un bez plāna atkāpties. Un atkal. Nu labi, ja man būtu interese, varētu paberzēt to kāju atpakaļ, tā teikt. Bet, nez, kāda ir tā etiķete, ja nu man galīgi no tā ne silts, ne auksts, neko negribu un manai kājai nekādu rīvēšanu arī nevajaga? Lekt kājās un pārsēsties laikam jau būtu pārlieku dramatiski. Galu galā izdomāju, ka ignorēšana ir, iespējams, tā labākā stratēģija. Tulīt kā bija arī mana pietura, domāšu, ko darīt, tikai tad, ja celsies un nāks līdz

Nesekoja, paldies dievam, laikam ignorēšana nostrādāja. Bet, acīmredzot, arī interneta un mobīlā čata laikā daži pieturās pie klasiskajām metodēm un cenšas kādu nomedīt tā pat uz ielas. Nav jau ko to divriteni no jauna izdomāt, vai ne? Tikai joprojām nespēju izgudrot, kas viņu piesaistīja tieši manī.. Varbūt mans apmiglotais skatiens tālumā izskatījās pēc vietulības un viņam likās, ka man noderētu svešinieka mierinājums..