Nedaudz jau smieklīgi – civillaulības te jau ir sen, un, ja jau īsto laulību process ir iekustējies, tad vai maz ir vērts ņemties? Sabiedrība atbalsta, visi lielie politiskie spēki arī, tikai jāizstrādā un jāparaksta visi likumu grozījumi.

Bet tā reklāma liekas rupja tik un tā, kaut vai tāpēc, ka viņi uzskata, ka to lapiņu saņēmēji ir vienkārši stulbi. Viņi piemin Kanādu kā piemēru tam, ka viendzimuma laulībām sekos poligāmija.. tikai Kanādā nav poligāmas laulības. Viņi uzsver uz tiesībām nepiekrist viendzimuma laulībām, it kā viendzimuma laulību atļaušana automātiski nozīmētu tradicionālo laulību aizliegšanu. Dies' pasarg', neviens taču neliks tev precēt viendzimuma partneri. Ā, un, jā – valdība neesot tā, kas "izgudrojusi" laulības, tāpēc tai neesot tiesības to mainīt. Un kas tieši "izgudroja" laulību? Pāvests, eh? Pie tam, cita, līdzīga kampaņa jau tika pieķerta, krāpjoties ar parakstiem, kāds pārsteigums!

Tā skarbā patiesība jau laikam ir tāda, ka, laikam ejot, arvien mazāk un mazāk cilvēku uzķersies uz visvisādiem viendzimuma laulību šausmu stāstiem. Un galu galā homofobi ar pašu pāvestu un Šmitu priekšgalā paliks par apsmieklu. Ik pa laikam sev pievērsīs uzmanību, skaļi bļaustoties vai pastkastītē iemetot kādu bukletiņu, bet ar savu aprobežotību nekur tālu netiks. Cilvēki nav stulbi un uz vecām manipulācijām tik viegli neuzķeras, reklāmu pa taisno no paskastītes izmetīs miskastē – pie citiem atkritumiem, kur tai pienākas būt.

Viņam, acīmredzami, nepatīk

Tā arī šoreiz sēdēju metro kaut kur Londonas pazemē un skatījos, ka garām pazib tuneļu sienas un stacijas. Pilnīgi un galīgi iegrimis savās domās. Tā, ka jāuzmanās, lai nepalaižu garām savu staciju. Nakts vidū varētu būt problēmas tikt atpakaļ. Bet kaut kā nepamet tā sajūta, ka kāds uz mani skatās. Tev ir tā bijis? Nu jūti to skatienu un viss! Pilnīgi traucē grimt dziļāk savu domu bezdibeņos.

Es pagriezu galvu un atskatījos. Es jau pats arī šad un tad.., nu labi, diezgan bieži nopētu cilvēkus. To onkuli ar dīvanajām ūsām, tanti ar milzīgo cepuri vai puisi ar perfekto smaidu. Bet tā, pretīm sēžot, un pa gabalu nav jau grūti, tas skatiens var uz īsu brīdi apstāties un virzīties tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ne šoreiz, viņš sēdēja man blakus un skatījas galvu pagriezis. Tā ka man svilst deniņi. Un mana sakustēšanās, to sajūtot, viņu nemaz neiztraucēja. Bet nu lai skatās, es tik logu atspulgā nopētīju, vai manos matos nav ieķēries kāds zars vai kas cits ievērības cienīgs un tad turpināju malt savu domājamo.

Līdz brīdim, kad viņa kāja pieskārās manējai. Netīšām. Nevis kādā asākā pagriezienā, bet tieši otrādi – ļoti pārliecinoši un bez plāna atkāpties. Un atkal. Nu labi, ja man būtu interese, varētu paberzēt to kāju atpakaļ, tā teikt. Bet, nez, kāda ir tā etiķete, ja nu man galīgi no tā ne silts, ne auksts, neko negribu un manai kājai nekādu rīvēšanu arī nevajaga? Lekt kājās un pārsēsties laikam jau būtu pārlieku dramatiski. Galu galā izdomāju, ka ignorēšana ir, iespējams, tā labākā stratēģija. Tulīt kā bija arī mana pietura, domāšu, ko darīt, tikai tad, ja celsies un nāks līdz

Nesekoja, paldies dievam, laikam ignorēšana nostrādāja. Bet, acīmredzot, arī interneta un mobīlā čata laikā daži pieturās pie klasiskajām metodēm un cenšas kādu nomedīt tā pat uz ielas. Nav jau ko to divriteni no jauna izdomāt, vai ne? Tikai joprojām nespēju izgudrot, kas viņu piesaistīja tieši manī.. Varbūt mans apmiglotais skatiens tālumā izskatījās pēc vietulības un viņam likās, ka man noderētu svešinieka mierinājums.. 

To "īsto" atrast nav nebūt tik viegli. Un daudzi tieši tāpēc sameklē dažadus pagaidu variantus. Draugi ar labumiem. Vai paziņas ar labumiem, vienalga. Sākumā uz viso to padarīšanu skatījos uz šķību aci, tad vienu brīdi man bija "īstais", tāpēc neko citu nevajadzēja, bet pēc tam nu bija tā.. nu tu jau zini, viena lieta noveda pie nākošās, un es atjēdzos, atceļot visus savus Valentīndienas plānus, lai atbrīvotu laiku romantiskam vakaram.

Bet, kā vēsta gudra paruna, nav pārlieku prātīgi sākt skriet, pirms esi iemācijies staigāt. Un tā es arī palaidu garām piecas pazīmes, ka mans paziņa ar labumiem sāk pretendēt uz pilnīgi citu statusu:

Ceļojumi. Ar draugiem var doties pārgājienos. Vai vasarā braukt uz Positivus. Ceļojumos brauc ar ļoti labiem draugiem.. vai ar savu puisi. Ja nenoveicas, ar savu ģimeni. Bet ne ar paziņu ar labumiem. Un, kaut gan man pietika prāta atteikt idejām kaut kur braukt atvaļinājumā, mana sestā maņa pat neiepīkstējās, tā arī nepabrīdinot, ka kaut kas varētu virzīties nevēlamā virzienā.

Draugu loks. Tīri atkarīgs no situācijas. Ballīte vai saviesīgs pasākums, varbūt kāda laiska pēcpusdiena parkā – kāpēc nē? Es eju uz vakariņām ar dažiem draugiem un viņš GRIB man pievienoties. Nu jā, kāpēc gan ne? Vai viņam ir dzimšanas dienas ballīte un viņš grib, lai es stāvu viņam blakus un iepazīstos ar viņa labākajiem draugiem? Nav nekādas vainas, ja vien man nav jātur ap kaklu liels uzraksts, ka esmu viņa puisis.

Rom-ah-nce. Sveču gaismai un vīnam nav nekādas vainas, arī īsziņām novēlot arlabunakti, bet, ja viņam sākas neliela panikas lēkme tad, kad man kam tādam vienkārši nav laika? Teiksim tā – sava puiša romancei es ļautu izpausties. Drauga ar labumiem? Hmm, vai tad tam visam pasākumam nebija jānorit tā, kā abiem ērtāk?

Darbs. Iepeldam jau dziļākos ūdeņos. Ja godīgi, nevaru iedomāties situāciju, kad vienkāršs draugs tiktu "paķerts" līdzi uz kādu darba pasākumu (obligātos +1 neskaitot). Gaužam vienkārši, vai ne? Gribētu gan zināt, kāpēc es to nepamanīju un ļāvu sevi pārsteigt jautājumam par to, cik ilgi mēs jau esam kopā.

Vecāki. Nesmejies, lūdzu. Es biju tīri situācijas ķīlnieks. Viņam bija pa ceļam jāiebrauc pie vecākiem. Maza piezīme nākamajai reizei: ja man piedāvā ienākt iekšā, apsveicināties, jāsaka stingrs nē, jāiekrampējas mašīnas sēdeklī un jāatsakās kāpt ārā. Ja ir iespēja, jācenšas ielīst bagažniekā, lai izvairītos no iespējamā kontakta caur mašīnas logiem. Savadāk var gadīties kā man – i māju apskatīju, i ar vecākiem iepazinos. Netiku stādīts priekšā kā viņa puisis, bet kaut kā neliekas, ka pie vecākiem parasti ved parastus svešiniekus. Vai varbūt tomēr?

Laikam jau ir tā, ka cilvēki mācas tikai un vienīgi no savām kļūdām. Bet padoms jau arī vienmēr noder – varbūt ir vēl kas, no kā man nākotnē būtu jāuzmanās?

Un tas mani kaut kā pārsteidz. Kāpēc pēkšņi neviens nejūtas pietiekami droši, lai sadotos rokās? Un es tīri labi saprotu, ka jāpielāgojas apstākļiem. Arī te noteikti būtu vietas, kur es nesteigtos sadoties rokās. Un, īstenībā, Rīgā ir tā pat, vismaz man tās ģeogrāfiskās robežas ir labi saprotamas. Stokmanā, Vecrīgā, klusajā centrā, varbūt vēl uz Valdemāra un Barona ielas rokās sadoties var. Ir darīts, nekādas vainas. Bet tikko no sanāk doties kaut kur citur, tā labāk no partnera turēties pieklajīgā attālumā. Pilnīgi prātā ir izveidojusies tāda kā drošibas karte, kur skaidri atzīmēts, kur un ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

Bet kaut kā šķiet, ka citiem tā drošības karte beidzas līdz ar sava dzīvokļa ārdurvīm. Bail, es saprotu. Bet tā dzivē ir ar daudzām lietām. Bailes pašas no sevis nepazudīs. Nāksies vien pašam mēģināt tās pārvarēt. Sākumā paraustīsies, paraustīsies, bet pēc tam pieradīs. Un sapratīs, ka pat tad, ja kāds šķībi paskatīsies, no tā gabals nenokritīs. Protams, labāk gan to drošības karti paturēt prātā, kaut gan cerams arī to ar laiku nevajadzēs.

Vismaz es tagad raustos daudz mazāk, nekā senāk. Diezgan ironiski, ņemot vērā, ka tagad sadoties rokās nemaz nav vajadzības, jo nav ar ko haha! Bet, kā tev liekas – var sadoties rokās, vakarā ejot, piemēram, uz Vecrīgu satikt draugus uz aliņu?

Līdzīga diskusija notiek arī te: PinkNews.