Tā laikam bija pirmā reize, kad man nācās kārtīgi pārdomāt, ko man nozīmē būt attiecībās un ko es domāju par sānsoļiem. Redzi, puiši kopā bijuši gadu gadiem, un izrādās, ka viņiem ir sarunāti noteikumi, kad un kā, ko un ar ko drīkst un nedrīkst. Un tagad viņi ir precējušies, bet noteikumi joprojām tie paši. Precējušies ar sānsoļiem.

Tad vēl man galvā diezgan skaidri bija klasiskie attiecību likumi. Divi cilvēki satiekas, tradicionālākie var teikt, ka puisis ar meiteni, viens otram iepatīkas, sāk iet uz randiņiem, puķes, šokolāde vīns, laulību gredzeni, un tad tu zini, ka tas otrais cilvēks būs tavā sirdī un gultā uz mūžu. Un jebkādi sānsoļi tad tikai un vienīgi ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā un ka attiecības iet uz galu. Skandāli, asaras, dusmīgi skatieni un šķiršanās. Vai kaut kā tā. Arī tās sarunas par sānsoļiem vienmēr nosodošos toņos. Jo tā ir slikti un tā neviens nedara.

Bet tagad kaut kā viss mainījies. Izrādās par sānsoļiem mēs dzirdam tikai tad, kad tie noiet greizi. Par tām situācijām, kad viss kārtībā, neviens nerunā. Izvairās no nosodījuma. Situācijas daudz un dažādas, sākot no rutīnas līdz veselības problēmām vai kādām nesaderībām, bet esot tā, ka veselīgi izrunāšanās un varbūt pat kādas vienošanās mēdzot tieši nodrošināt to, ka pāris paliek kopā un paliek kopā laimīgi. Un, ja kādam tas der, kāpēc gan ne?

Ar mani pašu gan ir tā, kā ir. Ja mans puisis paziņotu, ka viņam gribas sānsoļus, es sākumā pilnīgi noteikti noraustītos. Tāpat kā es noraustījos, kad viņš deva mājienu, ka varam apspriest šo tēmu. Varbūt esmu viņu iebaidījis ar savām skaļajām pardomām, ka, laikam jau, sānsoļi nav tik traki. Bet tagad kaut kā nedrošības vietā drīzāk ir sajūta, ka visu var izrunāt, un ka nav jābaidās no kādiem negaidītiem pārsteigumiem aiz nākamā dzīves pagrieziena.

Nezinu, vai es būšu precējies ar sānsoļiem vai bez, bet zinu, ka tā arī var. Bet pagaidām, varbūt, vairāk parāda, kas nejauši pateikts kādā sarunā – ja man būtu jaizvēlas starp seksu un viņu, aci nepamirkšķinot saķertu viņa roku un nelaistu to vaļā.

*Vārdi paķerti no zila gaisa

Pirmais, kas laikam man nāk prāta, ir, ka es īsti pats nevarētu atbildēt. Dažādi cilvēki ir satikti un laikam jau tie mani priešstati ir nedaudz atšķaidījušies, pārāk vāji, lai man uz mēles gala būtu kāda atbilde. Nepatīk? Nezinu, daži. Patīk? Nezinu, daži. Vai es esmu viens no viņiem? Nu jā, bet kas ir tie viņi? Kur es pats īsti iederos? Īsti nezinu.. kaut kur pa vidu?