Bet nav arī tā, ka televīzija uzņēmusies ledlaužu lomu un seriālos liek gejus, neskatoties uz skatītāju protestiem. Tieši otrādi, televīzijas tikai cenšas tikt līdzi tām pārmaiņām, kas notiek sabiedrībā.

Kaut paņem par piemēru manu draugu loku, es domāju to daļu, kas nav nekur aizbraukuši un ir palikuši Latvijā. Pavisam nesen vēl tā nebija, bet tagad nav tās neveiklās neertības sajūtas pieminot jebko, kas saistīts ar to, ka esmu gejs. Nav tās tabu tēmas. Un draugiem nav problēmu apjautāties kā man iet ar puišiem (hehe ).

Un tīri pienācīgi sanāca internetā uzdurties kādam dialogam, kas labāk kā jebkas cits raksturo to pārmaiņu sajūtu. Sarunājas māte un viņas sešgadīgais dēls par tiem diviem puišiem no seriāla Glee, kurus vari redzēt bildē:
 

“Mammu, Kurt and Blaine ir pāris.”

“Jā, viņi ir,” es apstiprināju.

“Viņiem nepatīk bučot meitenes. Viņi bučo tikai puikas.”

“Tā ir taisnība.”

“Mammu, es arī esmu tāds!”

“Labi, bērniņ. Tu zini, ka es tevi mīlu, neskatoties ne uz ko?”

"Es zinu…”

Eh, es nevaru beigt smaidīt. Ģimene, kurā aug dēliņš, kas saviem vecākiem un visiem, visiem pārējiem spiež skatīties pašierakstītu klipu no Glee, kurā Kurt un Blaine sabučojas. Un viņus tas galīgi neuztrauc. Māte un tēvs vēl pasmejas, ka tad, ja mazais tomēr izaugs heteroseksuāls, viņiem būs labs materiāls, ko izmantot šantāžai.

Šis nav ne pirmais, ne arī pēdējais stāsts ar saprotošiem vecākiem, kurš iemantojis interneta slavu. Un nemanot mūsu pasaule ir pamainījusies uz labu.

Tuvojas valentīndiena, pilsētas veikalus ir pārņēmuši rozā un sarkanie toņi, visapkārt plivinās baloni-sirdis un ikvienā sevis cienošā veikalā var atrast valentīndienas apsveikuma kartiņu stendu.

Mans šī gada plāns bija diezgan vienkāršs – savākties kopā ar dažiem draugiem, kuriem četrpadsmitajā nav ieplānoti randiņi, un aiziet iedzert aliņu vai sidru. Kā nekā ar puisi no vilciena (ja tev nav apnicis par viņu klausīties) mums bija saruna, ka varētu tā kā nedaudz piebremzēt, pie tam jau tā nesen sanāca nedaudz pāršaut pār strīpu.

Bet vakardien, atnākot mājās, mani sagaidīja nekas cits kā sarkana aploksne. Varētu mēģināt izlikties, ka pienācis gāzes rēķins, bet virsū rakstīts: "Nevērt vaļā līdz četrpadsmitā Februāra rītam." Un, vismaz parasti, mana gāzes kompānija ir ieinteresētā pēc iespējas ātrākā rēķinu apmaksā.

Labi vēl, ka tā vēstule pienāca laicīgi, paguvu dabut un nosūtīt savu apsveikumu. Likās, ka problēma atrisināta, līdz brīdim, kad viņš izdomāja uzsvērt vienu lietu:

Nevērt vaļā līdz četrpadsmitā Februāra rītam. Bet taisi vaļā tikko piecelies.

Un kaut gan intuīcija nav mana stiprā puse, manā acu priekšā uzreiz parādijās uzraksts, kuru negribēju redzēt – pārsteigums! Tā es sēdēju, skatījos uz to sarkano aploksni un domāju – vērt vaļā vai nē.. Protams nākamajā brīdī es virtuvē meklēju šķēres. Kartiņa kā kartiņa un klāt arī zīmīte:

Esi piecos centrā un tad saņemsi sms ar tālākiem norādījumiem. Saposies un paņem arī līdzi drēbes nākamajai dienai.

Ikvienā citā scenārijā es varbūt arī būtu stāvā sajūsmā, bet šoreiz man atkal nav labi. Valentīndiena? Nu labi, bet varēja kaut kā piezemētāk. Pārsteigums, vakariņas mājās un filma? Forši, bet "saposies un paņem arī līdzi drēbes nākamajai dienai"? Šķiet, man vajadzēs kādu nomierinošu zāļu tēju. Un no draugiem arī nav labuma, padoma nekāda, tikai liels smaids, nosakot: "Nu negribētu es būt tavā vietā."

Nav, ko sūdzēties, gribēju vairāk piedzīvojumus un dabūju. Un man tīri labi patīk šīs situācijas komēdiskais aspekts. Visvairāk man negribās vienmuļu dzīvi, un par to sudzēties katrā ziņā nevaru. Ja tev ir padoms, ko darīt, vai, tieši otrādi, kādi likumi, ko nedarīt, padalies komentāros. Varbūt paglābsi mani no nepatikšanām Un tev es novēlu izdevušos valentīndienu, tik romantisku un ar tik daudz pārsteigumiem, kā tev gribas – ne par daudz, ne par maz.

Tā arī es nolikos, pārnestā nozīmē. Nezinu ko saķēru un kur, kā arī to kādas zvaigznes bija sastājušās vienā līnijā, bet izrādās, ka es savos divdesmit-kaut-cik gados nevienu reizi tā pa īstam nebiju paguvis saslimt. Dabūju visas kaites vienlaicigi un vēl divi gudrības zobi izdomāja atgādināt par savu klātesamību. Lai nu kā, nedēļu pavadīju izkāpjot no gultas tikai laiku pa laikam.

Tad bišķin, bišķin atkopos un savācos, jo jaunajam gadam ir tāds slikts paradums nākt ar visādiem nopietniem darbu nodošanas termiņiem un jauniem plāniem. Tā arī man, šis tas bija jāsāk ātri, ātri rakstīt, lai pagūtu nodot, un vēl jāpagūst ciemos sagaidīt tas puisis no vilciena. Jau tā, nebūtu viegli tos abus apvienot.

Un tur arī interesants stāsts – biļetes jau nopirktas, tā kā nevar nebraukt un "viss būšot kārtībā", man gultā pienesīšot zupiņas un pēcpusdienās ļaušot strādāt pie maniem darbiem, tā kā neesot, par ko uztraukties. Un vēl, biļete atpakaļ bez konkrēta datuma, var braukt prom tikko sagribas. It kā bija jau forši un it kā nekas slikts nenotika, stresa nedaudz vairāk, bet vismaz lielāka motivācija izkāpt no gultas. Tikai žēl, ka laikam nav jau tāda pieklājīga veida, kā kādam pateikt - šu, šu, laiks braukt prom!

Nakts vidū es, padzēries glāzi ūdens, nācu atpakaļ uz guļamistabu. Lēnām, lēnām, sāp tā, ka jāapstājas. Ticis līdz gultai, es vienkārši atkritu. Elpa smaga, seja spilvenā un nav spēka pakustēties.. "Tev viss kārtībā? Panāc tuvāk," viņš noteica. Bet es, viss, ko es gribēju bija būt tālāk prom.

Viens ir būt slimam, otrs būt slimam ar kādu blakus. Tur tā intimitāte ir daudz lielāka, nekā vienkārši ejot uz randiņiem. Un sasteigt jau var sanākt katram, bet šoreiz tā atziņa nedaudz šerpāka. Mēs netikai neesam tam gatavi, bet arī nebūsim. To saka sirds. Ja es esmu slims, tu esi šeit nelaikā.

Un pirmais iespaids, protams, ir smaids un apskaidrība, ka pasaule nemaz nav tik slikta. Tikai žēl, ka bieži vien tādos gadījumos uzpeld kādi pārsteigumi. Arī šoreiz, šķiet, viņi bija tik tuvu, lai kļūtu par pārmaiņu simbolu, ja vien..

Ja vien tās baznīcas (daļēji sektas) darbi saskanētu ar vārdiem. Meliem īsas kājas un ātri vien parādījās ziņas, ka izskatās, ka arī šeit var redzēt vilku aitas kažokā. Līdzīgi kā ar Stankēviču.

Stratēģija visnotaļ vienkārša – izliksimies draudzīgi un pavisam- ne-homofobiski, lai ievilinātu gejus un lesbietes savās rindās. Un tad varētu viņiem palīdzet izārstēties. Pie tam, labāk tēmēt uz jauniešiem, jo viņus būs vieglāk salabot.

Nezinu, parasti jau saka, ka gejiem un lesbietēm esot vēlme skalot bērnu smadzenes. Bet kārtējo reizi izrādās, ka tieši daudzu baznīckalpu rīcībā slēpjas visvisādi slēptie motīvi.

Bet ar to puisi no vilciena ir sanācis kaut kā iegrābties. Kā nekā, viss iesākās kaut kā spontāni, un tagad ir tā, ka īsti nezinu, kas mēs esam. Un tam visam pa vidu ir mans telefons…, kas nemitīgi džinkst un skan. Un, ja pagadās aiziet iedzert ar draugiem un telefonam nepievērst uzmanību, tad mēdz būt tā, ka sāk krāties neatbildētas čata ziņas, neatbildēti sms un zvani un lērums ar vēstulēm feisbukā. Un es kaut kā tajā visā mesidžu plūsmā vienkārši cenšos aptvert, kā es tiku ierauts tajā virpulī, kuru tagad cenšos nedaudz piebremzēt.

-Paklausies, zini, ir viena lieta. Man vajag ļoti maz uzmanības, un vispār man ir daudz kā cita, ko darīt, man vienkārši nav laika nemitīgi atbildēt uz taviem mesidžiem.
-Tev liekas, ka man vajadz pārāk daudz uzmanības?
-Erm, nūūū, jā.
-Ā, okej, nekas, es zinu, ka ar mani tā dažreiz ir. Nekas, vairāk tā nedarīšu.
-Forši, paldies, labi, man tagad jāstrādā.

(…) 15 minūtes.

-Nu čau, ko dari?
-… (mana galva eksplodē, gribās kliegt uz telefonu: TU TO JOPROJĀM DARI!!!!)

Laikam bus jāmēģina vēlvienreiz un jāatgādina, ka esmu nedaudz antisociāls un ka man pavisam dažreiz, čutj, čutj nepatīk, ka mani nemitīgi baksta. Un vēl laikam jau arī būs jātaisa mazs sarakstiņš ar īpašībām, kuras gribu redzēt savā ideālajā puisī. Un saraksta pašā augšgalā kā pirmais ieraksts būs: viegli kopjams.